Skaistule un Briesmonis. Mūsdienu pasaka.
Reiz dzīvoja Skaistule. Dzīvoja, un tad satika Briesmoni.
Briesmonis nebija briesmīgs, viņš bija skaists, izveicīgs, muskuļots,- un vispār- nu tāds brīnums! Kāpēc visi viņu sauca par Briesmoni?
Viņš solīja zvaigznes gluži nenonest, lai gan to varētu, bet to, ka "mēs valdīsim pār pasauli", gan. Sākumā tik jātiek ar to galā, jo viņa- tā pasaule- ir briesmīga- pilna ērmiem, velniem, tumsas ķēmiem, sarežģītiem vārdiem, prasībām. Tā pasaule ir nostājusies pret mani, un man esi vajadzīga Tu, lai izpestītu no šiem spēkiem un maniem grēkiem...
Tev man ir jāpalīdz, jo Tu jau zini,- es esmu Karalis, es esmu bijis Karalis un vienmēr būšu! Manī ir gēni un apziņa, ka es nekad neklanīšos.
Viss būs viegli. Pieneņpūkas lidojums nav salīdzināms ar to pasaku, kur mēs tūlīt, tūlīt būsim! Bet Tu zini, mīļā, Tev man ir jāpalīdz. Iznest šo smago nastu un padzerties no šī rūgtā kausa. Nu tāds nieks vien!
Pēc tam es Tev parādīšu savas zelta spalvas, savu krāšņo, brīņišķīgo rotu, vizuļus, dimanta putekļus,- visu- ko man nozaga. Mani aplaupīja skaidrā dienas laikā, man nozaga visu, visu, arī atslēgas manam zelta seifam. Man atņēma manu mēli un valodu, mani samainīja, man citplanētieši ielika kaut kādu čipu,- tici man!- tas neesmu es, tas ko tu redzi un tev nepatīk, ir tikai tāpēc, ka tev tie paši citplanētiešu ērmi arī ielika čipu acīs!- lai tu neredzētu pareizi. Pats galvenais- lai tu neredzētu mani pareizi! Lai tavs skatiens aizmiglotos un sirds paliktu bailīga. Tici, mīļā, tici, tas neesmu es, ko tu redzi,- tu nepareizi redzi. Un tāpēc Tev mani jāizglābj,- lai Tu redzētu pareizi!
Es Tev iemācīšu, es Tev parādīšu, es Tev atnesīšu un tad es cīnīšos ar visu pasauli Tevis dēļ! Tev būs visi briljanti un ne tikai tie. Bet Bet nu, mīļā, Tev ir jādara tas darbs: jācīnās ar zobiem, nagiem, sevi, visiem pēdējiem spēkiem pret TO pasauli!
Viņa laupa Tevi no sava liktens, un liktenīgā Manis, no viņas ir jāatsakās, tai nedrīkst ticēt un paļauties. ...
Un Skaistule teica,ar mirdzošām acīm, kurās dega tā cēlā brīnumu darītāja apziņa, tā lielā Misija, tas milzīgais Dievišķais izvēlētības mirklis uz ko augstu, ārpasaulīgu; tā misija, kas darīs viņu par enģeli, par Virseņģeli, jo visas pasaules Kungs jau ir ar viņu!!! Tā mīlestība spēs kalnus gāzt, klintis šķaidīt, viņa izturēs, pacietīs visu. Noglāstīs skarbās rokas, vilks ārā skabargu pēc skabargas; tad jau nebūs, kur likt - spraudīs savā sirdī.
Pēc tam nāca Skaistules smagā, rūpīgā, ļoti centīgā darba augļi: visa dzīve viens vienīgs Brīnumu Lauks! Nu gluži kā pasakās, un vēl vairāk! Pilnīgi tuvu Paradīzei, pilnīgā Kosmosā, Misijas dēļ redzot Elli, Šķīstītavu, tiekoties ar velniem, vienradžiem, briesmoņiem (un viņa beidzot saprata šī vārda nozīmi!); cerēt, ka Dievs ir. Saprast, ka viņa nav.
Vēl viņa ieguva- zelta būrīti bez robežām. Viņam bija tās malas un rāmis, un restes, bet būrītis, kā jau īstā brīnumu laukā un laikā, bija tāds sirreāls, tāds plašs kā tas kosmoss; tāds ar elles caurumu vienā galā un Visuma melno caurumu - otrā.
Vēl komplektā nāca pārdabiskās, fenomenālās spējas, arī milzīga izredzētība no Augšas: viņa mācēja miljoniem reižu sevi zaudēt, tad meklēt un atrast. Atrast kopā ar savu sirdi, sašķaidītu miljons gabalos, renstelē. Paņemt to rensteles mēslojumu, izaudzēt ziedu, lotosam līdzīgu, salipināt savu sirdi.
Iegūt Acis, tās Acis, kuras var iegūt tikai, izejot cauri ugunij, bet nepaliekot melnam kā oglei, bet gan- spožam kā zvaigznei.
Viņai vairs neinteresēja "dievības"- fēniksi, brīnumdari, eņģeļi, dēmoni, Briesmoņi, pūķi, Luciferi, dvēseles ubagi un pārējie mītiskie tēli. viņa vairs negribēja iepazīties ar mītiskās pasaules gariem.
Šai dzīvei un šim mūžam ir vajadzīgs tikai cilvēks. Cilvēks parastais. Ar kļūdām, centieniem, ar sarunām, veiksmēm un neveiksmēm, mazām dāvaniņām no rudens ziediem, no pirmajām zemenēm, bet ar vienu būtisku lietu, kas atšķir viņu no Briesmoņa -ar sirdi, īstu sirdi īstajā vietā. Cilvēku parasto, ko raksturo ar vienu vārdu- cilvēcība. Skaistule ar vairs nebija skaistule,- bet tāds pats cilvēks parastais, kādu viņa meklēja un atrada sev. Viņi abi bija lepni par sevi, un par otru tādu pašu- jo šai dzīvē esi izdarījis labāko izvēli- atradis sev, cilvēkam, cilvēku....
Un ko Briesmonis? Lido savā galaktikā, un saules mūžu lidojot, zina, ka nāksies iemācīties to, ko teica nekad nedarīs.