Šis būs vēl viens pieredzes stāsts, kurš parādīs to, cik mūsu prāti ir ierobežojoši un kādu piepūli pieliek Visums, lai to apietu un iedotu iespēju dzīvē ienākt paplašinājumam.
Tātad, kopš mirkļa, kad es padevos dzīvei un piekritu uzsākt ceļu nezināmajā, atsakoties no ierastās dzīves takas, Visums, patīkami satrauktā priekā, jau berzēja plaukstas, domājot par to, kā viņam mani vadīt tā, lai viss notiktu dabīgi un mans prāts no šoka nesastingtu.
No sākuma Visums mani aizveda prom no Rīgas. Pārsēdināja mani uz stipri mazāku dzīvojamo platību, kas, pārvākšanās procesā, lika man no daudz kā atteikties, atdodot, pārdodot un izmetot lietas.
Pēc tam mani Visums aizsūtīja ceļojumā un ilgāku laiku, kas atkal lika pārskatīt esošo mantu krājumus, pārgrupēt tos, izvākt un atbrīvot īres dzīvokli nākamajiem apakšīrniekiem. Apakšīrnieki īrē dzīvokli ar daļu manām mantām tajā, kā piemēram, dzīvoklī palika sadzīves tehnika, dažādi sadzīves sīkumi, trauki, interjera elementi, garšvielas, tējas un mans kaķis.
Prātā vēl joprojām pastāv koncepts par atgriešanos Latvijā un īres dzīvoklī, bet tad Visums izspēlē nākamo joku: vienam no maniem īrniekiem uznāk agresijas lēkme. Puisis tiek stacionēts, meitene ar zīdaini- izvācas. Dzīvoklis paliek tukšs, jaunus īrniekus atrast neizdodas, attālināti uzturēt tukšu dzīvokli nav ne tikai finansiāli neizdevīgi un neracionāli, bet vienkārši neiespējami pie konkrētā finansiālā stāvokļa.
Es izvācos. Jeb precīzāk būtu teikt- dzīvokli izvāc manas draudzenes vīrs. Vēl joprojām- tik daudz mantu!! Bet tikai tagad jau es nevaru sagaidīt, kad atgriezīšos Latvijā, lai bez žēlastības atbrīvotos no liekajām mantām. Tā ir noteiktā ego ierobežojošā daba- pieķeršanās materiālajam, jo- a ja nu noder! Manta ir manta! Manta ir resurss. Tikai veca manta aizņem vietu, kur varētu ienākt jaunas vēsmas.
Vai jūs redzat, cik ļoti Visumam nācās iespringt, lai radītu šādu notikumu virkni, kas piespiestu mani izvākties, atbrīvoties no mantām, atbrīvot savu prātu no pieķeršanās konkrētai vietai? Vai es pati būtu uzdrīkstējusies atbrīvoties no maksimāli visa liekā, atstājot sev tikai to, ko vari salikt vien pāris čemodānos, lai viegli pārvietotos uz jebkuru no pasaules malām? Nē!! Nekad mūžā!! Tāpēc Visumam nācās iespringt. Es to izjūtu kā tādu lielu Visuma mīlestības izpausmi. Cik daudz pūļu viņam nācās pielikt, lai es atrastos tur, kur esmu šobrīd- paradīzē un ar maksimāli maz ierobežojošiem faktoriem- viņš radīja situāciju, kurā man ir ierobežoti finansiālie līdzekļi, kā dēļ es nevaru attālināti uzturēt, pieturēt sev “drošo”, “stabilo” vietiņu. Šie finansiālie līdzekļi turpina sarukt un es drīz nevarēšu atļauties nopirkt biļeti atpakaļ uz Latviju. Man šobrīd pietiek līdzekļi, lai attālināti varētu nodrošināt savas fizioterapijas privātprakses telpu nomas nomas maksu tuvākā mēneša, varbūt divu šķērsgriezumā, bet es tomēr ļoti ceru, ka manai kolēģei uzradīsies vairāk darbs, lai mēs varētu apmaksāt telpu nomu no tekošajiem ienākumiem nevis no maniem iekrājumiem :D
Tātad, Visums ir ļoti pacenties nostādīt tādā situācijā, kas stimulē uz attīstību, kas stimulē paskatīties uz lietām citādāk, mainīt vecos paternus, mainīt to, kas nokalpojis un vairs nekalpo augstākam labumam. Viņš redz manu potenciālu un viņam nākas ļoti nopūlēties, lai es sāktu to realizēt savā unikālā veidā. Es domāju- lūk, kā mūs Visums mīl! Pielikt tik daudz pūļu! Aizsūtīt mani uz paradīzes nostūri, atņemt man ienākumus, atņemt “stabilo” dzīves vietu- atņemt jebkādu pieķeršanos un viss, lai parādītu, cik pasaule ir plaša! Atņem jebkādus ierobežojumus, iemet Tevi jūrā un, kā mīlošs vecāks, ar pretī atplestām rokām Tevi gaida, sakot: peldi! Peldi šurp! Tu to vari! Paskaties, cik Tev labi sanāk! Es esmu tepat. Es esmu Tev blakus. Nāc. Peldi. Peldi uz priekšu. Tev sanāk. Es esmu tepat Tev blakus.
Man ir iedota iespēja mācīties peldēt nezināmajā. Man ir iedota iespēja mācīties uzticēties Visumam. Dota iespēja savienoties pašai ar savu spēku un ar Visumu. Bez naudas, bez dzīves vietas- tikai lai parādītu, ka pasaule ir manas mājas. Ka mājas nav konkrēts, ierobežojošs pleķītis zemes virsū, bet, ka mājas var būt jebkur.
Šis noteikti nav stāsts par to, ka mums tagad visiem viss ir jāpamet un jādodas kaut kādā klejojumā. Šis drīzāk ir stāsts par to, vai Tu pamani, kur Tavs Visums nopūlas, cenšoties Tevi virzīt pretī Tavam labākajam dzīves scenārijam? Vai varbūt Tu dusmojies uz Visumu, ka kaut kas nenotiek tā, kā esi iecerējis? Bet varbūt Visums Tev grib kaut ko pateikt? Kā Tev šķiet, ko Tavs Visums Tev grib pateikt?
Jo atceries- mūs mīl! Un Visums vēl mums tikai un vienīgi visu to labāko.
Un, ja Tu lasi šīs rindas, zini, ka arī es Tevi mīlu!